Dezinfekcijas metodes

Nav vienas universālas dezinfekcijas metodes. Izvēle atkarīga no tā, kas ir jāapstrādā (gaiss, virsmas vai materiāls), cik liela ir telpa, kādi materiāli tajā ir un cik ilgi telpa var būt neizmantojama.

Praksē bieži izmantojam divas metodes kopā: vienu virsmām, otru gaisam un grūti pieejamām vietām.

Metožu salīdzinājums

Kāpēc metodes atšķiras: gāze, pilieni un gaisma

Visas sešas metodes atšķiras vienā pamatlietā — kā aktīvā viela nokļūst līdz virsmai. No tā izriet gan katras metodes stiprums, gan tās robeža.

Šī atšķirība izskaidro, kāpēc metodes nav savstarpēji aizvietojamas. Gāze aizsniedz visu, bet nepaliek. Migla paliek, bet neaizsniedz to, kas ir hermētiski noslēgts. Kontakta apstrāde ir precīza, bet tikai tur, kur ar roku var piekļūt. Gaisma ir tīra un bez ķīmijas, bet apstājas pie pirmās ēnas.

Metodi nosaka uzdevums, ne otrādi: vispirms jāzina, kas tieši ir jāapstrādā.

Kā izvēlamies metodi

Praksē izvēli visbiežāk nosaka trīs ierobežojumi: cik ilgi telpu var atstāt tukšu, kādi materiāli un tehnika tajā ir, un vai piesārņojuma avots ir novērsts. Ja telpu nevar atbrīvot vispār, izvēle sašaurinās līdz virsmu apstrādei. Ja telpā ir daudz tekstila un smaka, praktiski vienmēr izvēle ir ozonēšana pēc virsmu apstrādes.

Ko svarīgi zināt par jebkuru metodi

• Apstrāde nedarbojas uz netīras virsmas. Ja uz virsmas ir netīrumu vai tauku slānis, līdzeklis nesasniedz to, kas zem tā. Tāpēc mehāniskā tīrīšana bieži ir pirmais solis.
• Iedarbības laikam ir nozīme. Katram līdzeklim ir laiks, cik ilgi tam jāpaliek uz virsmas. Noslaucīts uzreiz, tas nenostrādā.
• Neviena metode nenovērš cēloni. Ja telpā ir mitrums vai pastāvīgs piesārņojuma avots, apstrāde ir īslaicīga, kamēr cēlonis paliek.
• Poraini materiāli ir robeža. Ja sēnīte vai piesārņojums ir iekļuvis materiāla iekšienē, uzticamākais risinājums parasti ir materiāla noņemšana.
• Neviena metode nav paliekoša. Apstrāde iedarbojas uz to, kas telpā ir apstrādes brīdī. Vietās ar lielu cilvēku plūsmu jēga ir regulāram grafikam, ne vienreizējam darbam.
• Vēdināšana ir daļa no darba. Pēc miglošanas un ozonēšanas telpa noteiktu laiku jātur slēgta un pēc tam kārtīgi jāizvēdina — tas nav neobligāts papildinājums.

Biežākās kombinācijas praksē

Vairumā reālu darbu izmantojam divas metodes, ne vienu. Loģika vienmēr ir tā pati: viena metode noņem avotu no virsmām, otra apstrādā to, kam ar roku nevar piekļūt.

Izvēli praksē ietekmē arī gadalaiks. Apkures sezonā telpas ir siltas un sausas, tāpēc vēdināšana pēc miglošanas notiek ātrāk, bet āra temperatūra ierobežo, cik ilgi logus var turēt vaļā. Rudenī un pavasarī, kad gaisa mitrums ir augsts, žāvēšana pēc applūšanas aizņem ilgāk nekā pati apstrāde — un tieši žāvēšana, ne apstrāde, tad nosaka, cik ilgi objekts nav lietojams.

Trešais tipisks variants ir birojs vai iestāde, kur telpu nevar atbrīvot: tur pamatā ir regulāra kontaktvirsmu apstrāde pēc grafika, un miglošana vai ozonēšana notiek atsevišķi, ārpus darba laika, kad tas tiešām ir vajadzīgs.

Ko mēs nedarām

Ir vērts pateikt arī robežas, lai jūs nezaudētu laiku.

• Neveicam santehnikas remontu un kanalizācijas tīrīšanu — apstrādājam telpas pēc tam.
• Netīrām ventilācijas stāvvadus visā mājā; apstrādājam restes un kanāla pieejamo daļu.
• Nepārdodam apstrādi, ja cēlonis nav novērsts — tādā gadījumā pasakām, kas jārisina vispirms.
• Nesolām rezultātu materiālam, kas jau ir zaudēts; tad iesakām nomaiņu, jo tā izmaksā mazāk.